vēsture par Luterānismu...
Sākumā Lutera mācības piekritēji paši sevi nosauca par evaņģēliskajiem kristiešiem, taču pāvesta piekritēji protestēja pret šo nosukumu un tas neieviesās. Vārdu / luterāņi / pirmie lietoja reformācijas pretinieki un tas nostiprinājās tikai pēc Trīsdesmitgadu kara 17. gadsimta vidū. Luterisma mācības galvenais avots ir Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti Bībele. Nozīmīgākie dokumenti ir 1580. gadā izdotā Vienprātības grāmata (Liber Concordiae), kurā apkopotas senbaznīcas un Reformācijas laika ticības apliecības. Līdzās Mārtiņam Luteram, liela ietekme uz luterisma norobežošanos no Romas mācības bija Filipam Melanhtonam un otrās paaudzes luteriskās teoloģijas pārstāvjiem- Jākobam Andreā un Mārtiņam Hemnicam.
Laika gaitā ir nostiprinājušies divi lielākie luterisma virzieni t.s. liberālais luterisms, kas savā mācībā un praksē visbiežāk līdzinās protestantismam un konfesionāls jeb ortodokss luterisms, kas par savas mācības un prakses pamatu uzskata Bībeli un apliecina ticību atbilstoši Vienprātības grāmatā apkopotajām ticības apliecībām. Vēl sastopams evaņģēliskais katolicisms, lutera novirziens, kas paturot visas ortodoksa luterisma iezīmes, uzsver luteriskās baznīcas kontinuitāti attiecībā pret seno katolisko baznīcu.
Svarīgākas luterisma teoloģijas iezīmes ir:
- Trīs solas sola Scriptura (vienīgi raksti) sola gratia (vienīgi Kristus žēlastība), sola fide (vienīgi ticība)
- Pestīšanas iespējamība, pateicoties tikai Jēzus Kristus vietnieciskajam krusta upurim.
- Bauslības un Evaņģēlija šķiršana.
Pasaulē ir apruveni 60 miljonu luteriešu, no kuriem aptuveni 38 miljoni dzīvo Eiropā.
(Informācija iegūta no Wikipēdijas) |
|
